Kur pa dienu dzīvo tavs telefons? Guļ uz galda? Atvilktnē? Kabatā vai somā? Manējais līdz šim gulēja uz blociņa blakus klaviatūrai, tomēr mani jau sen nomocīja doma par to, ka vajag kādu statīvu.

Telefons man ir galvenais komunikācijas rīks uz kuru es saņemu epastus, ziņojumus un citu info, tāpēc uz to skatīties sanāk visai bieži (vidēji pasaulē cilvēki uz savu telefonu skatās 150 reižu dienā). Bieži vien man pietiek ar to info, kas redzama notifikācijās uz slēgtā ekrāna. Piemēram redzu, ka pienācis epasts uz kuru jāreaģē (vai gluži pretēji - to var šobrīd ignorēt). Bet skatīties uz tādu gulošu telefonu nav ērti - skata leņķis ir pārāk slīps, lai brīvi salasītu un bieži vien nākas aparātu ņemt rokās. Tas, protams, mūsdienu cilvēku apgrūtina. Tāpēc sāku meklēt kādu statīvu.

Redz kā! Es savā "izlaistā slaista" pozā izrādās sēžu pareizi. Nu vismaz cik tas attiecas uz muguru.

Visiem izlaisties marš!

Noskatījos šo pirms nedēļas. Neticēju. Nolēmu pamēģināt. Bet vienmēr sanāca par to atcerēties jau tikai pēc trešās salvetes. Līdz beidzot piespiedu sevi atcerēties. Ziniet, darbojas!

Vispirms jau viegli sarkstot ir jāatzīst, ka esmu sācis to lietot. Ilgi nevarēju saprast cilvēku apsēstību ar to, bet kaut kā nesen pamēģināju. Iepatikās. Kāpēc? Īsti nezinu. Kāda ir jēga no Instagram? To, manuprāt, neviens nezin. Bet ir forši. Tas ir tāds kā tviteris, tikai vispār bez teksta. Ar bildēm. Izrādi savas emocijas, piedzīvoto, apkārtējo ar vienu bildi.

Ko es daru Instagramā? Vidēji reizi dienā ieliku kādu bildīti ar kaut ko emocionāli vai vizuāli foršu. Un tad ik pa laikam apskatos ko ir ielikuši citi. Ja kaut kas īpaši iepatīkas, atzīmēju ar patikšanu. Reizēm iekomentēju. Un… nu, tas būtībā ir viss. "Spēles elements" ir ielikt pēc iespējas labāku bildīti, kuru ar "like" atzīmē pēc iespējas vairāk lietotāju. Tas silda ego.

Paldies Top Gear Latvija žurnālam par bloga atbalstu maijā!

Kā jau zināms, Top Gear Latvija ir slavenā BBC auto žurnāla Latvijas versija, kas pirmizrādi piedzīvoja februārī. Arī man bija tas gods piedalīties žurnāla tapšanā, un pazīstot tā veidotājus esmu drošs, ka saturs neliks vilties.

Maija numurā lasiet par Lamborghini krosoveru Urus, 750 zirgspēku Pagani ar neizrunājamo nosaukumu (Huayra), avantūrisko ekspedīciju džungļos ar Reindžroveriem, un, protams, trīs pompozo Top Gear TV raidījuma vadītāju pārdomu slejas.

Starp citu, tieši šobrīd trīs mēnešu abonements pieejams par puscenu.

Nu tā mūs uzrunā Microsoft. Citiem vārdiem sakot, mākoņu cīņas ir sākušās.

Tiesa, iCloud tā īsti nemaz nav mākonis ierastajā izpratnē. Tajā neko apzināti nevar glabāt kā Dropboxā vai SkyDrive. iCloud ir datu un uzstādījumu sinhronizācijai.

2007. gadā Google eksperimentēja ar mobilo platformu tā sauktajam G-Phone. Tas bija vidēja izmēra telefoniņš (liels pēc tā laika standartiem, mazs šodien) ar pilno QWERTY klaviatūru un horizontālo ekrānu bez skārienjutīgās virsmas. Visa vadība notika ar kursorsviru un klaviatūru.

Interesants tāds verķītis. Ļoti līdzīgs E-sērijas Nokia "biznesa" aparātiem. Sākotnēji Android nepavisam nebija radīts kā liela, skārienjutīgā ekrāna OS. Kā jau visi - sākot ar Symbian un beidzot ar Blackberry.

Kā jau droši vien manījāt, man bija tā iespēja klātienē sagaidīt un aptaustīt jauno Galaksiju. Ilgi gan nesanāca to paņurcīt rokās, tomēr pirmie iespaidi ir radušies. Tajos arī padalīšos.

Vispirms par to kas ir kas. Galaxy S ir Samsung viedtālruņu flagmanis. Lielākais, jaudīgākais, vislabāk aprīkotais. Un dārgākais. (Šobrīd nedomāsim par planšettelefonu Galaxy Note, jo tas ir mazliet citā kategorijā)

Galaxy S izcēla Samsung viedtālruņu saulītē, savukārt S2 iekaroja arvien plašāku teritoriju zem saules, kļūstot par vienu no populārākajiem telefoniem pasaulē. Tātad uz S3 pleciem ir visai smaga atbildības nasta - tam ir jākļūst vismaz tikpat iekārotam kā priekšgājējam. Tomēr arī konkurence nesnauž, tāpēc šis uzdevums ar katru gadu kļūst arvien grūtāks.

Šodien dodamies prom sagaidīt jauno galaksiju. Tiesa, šķiet viss par to jau ir zināms - interneti ir pilni ar noplūdušu info un bildēm, tomēr sagaidīt to dzīve smalkā pasākumā nekad nenāk par skādi.

Par visu kas un kā ziņošu tviterī - @janitors, un droši vien arī šeit pat blogā. To pašu darīs arī Krizdabz un, nu, viss pārējais internets. Garām nepalaidīsiet.

Runa, protams, ir par mazo melno kastīti nevis lielo televizoru, par kuru klīst dažnedažādas baumas. Apple TV ir tāds kā media centrs, datora "pagarinājums", lai multimediju saturu varētu ērti patērēt pie lielā ekrāna. Filmas, TV seriāli, mūzika, foto, Youtube utt - viss ir vienkārša interfeisa pāris klikšķu attālumā. Klik, klik, skaties! Klik, klik, klausies!

Par tehniku. Kastīte ir smieklīgi maziņa, krietni mazāka (bet biezāka) par CD vāciņu. Tai nav pilnīgi nekādu pogu vai slēdžu un vienīgais indikators ir maza balta lampiņa, kas iedegas, kad aparāts ir ieslēgts (pamodināts). Aizmugurē ir pāris pieslēgvietas - barošana, LAN, HDMI un Toslink (optiskais audio). Vēl ir miniUSB, bet tas ir tikai instalēšanai un lietotājam nav pieejams.

Vēderā aTV ir kaut kāds procesors un kaut kāda operatīvā atmiņa. Es, protams, varu iedot arī precīzus datus, taču tam nav pilnīgi nekādas nozīmes. Tehnika ir adekvāta, lai pilnībā tiktu galā ar savu uzdevumu.