Tātad astoņos ir brokastis. Uzlieku modinātāju uz 7:10. 7:20 steberēju uz dušu. Pie ārdurvīm (gulēšana un dušas ir atsevišķās ēkās) mani aptur smaidošs spānis un paziņo, ka dušas ir slēgtas un atvērsies astoņos. QUE??

Tagad ar interesantu lekciju par digitālo kreativitāti uzstājas cilvēks, kuru satikt esot once-in-a-lifetime iespēja. Protams, pirmo (un pēdējo?) reizi par viņu dzirdu. Runā spāniski. Ir pieejamas austiņas ar tulkojumu. Aizdomīgi daudz stāsta par karu un fašismu.

Vakar pēc vakariņām aizbraucām uz pilsētu. Likās, ka centrs ir relatīvi netālu, taču ar metro braucām šausmīgi ilgi. Laikam jau tomēr esam ļoti tālu no centra.

Centrā šausmīgi daudz cilvēku, etniski šausmīgi raiba publika, un visas malas pilnas ar tūristu drazu tirgotājiem un "ielu māksliniekiem". Neciešami kaitinoši daudz. Neiespējami kaut ko apskatīt, lai neuzskrietu virsū kādam skulptūrā sastingušam ārtistam vai rozes sejā bāzošam indietim. Pilsēta jau smuka, bet pilnīgi ne ar ko neatšķirama no citām eiropas pilsētām.

Visās malās maizīšu veikali, kur lielā delikatese ir kalmāru maizītes. Bvuē. Otri populārākie ir saldējumu veikaliņi. Vienā nopirkām saldējumu vafelē. Protams, nekādu uzrakstu (pat ne spāniski) atliek vien minēt kas tā par garšu. Izvēlējos to, kurš jau vis vairāk ir izēsts. Laikam karameļu. Šausmīgi garšīgs.

Pēc tam atkal sāka līt. Aizskrējām uz metro un braucām atpakaļ. Pašā vakarā te rādīja kaut kādas īsfilmas. Artsy-fartsy. "Kreatīvā šizofrēnija" cilvēku valodā saukta par vienkārši bulšitu.

Tikai nepārprotiet, nav jau tā, ka viss ir slikti. Vienkārši sliktais ir tas, kas visvairāk paliek atmiņā, jo, nu, sanāk vilšanās. Pietrūkst reāla ideju apmaiņa un diskusija par interesējošām tēmām. Ir tikai galvenās lekcijas un atsevišķas projektu prezentācijas, kas ir vairāk jau esošu projektu reklāmas.

Tas, protams, mūsu galā. Pa vidu ir roboti un galā ir zinātne. Kā tiem iet, es nezinu.